Neliela uzvara, liela sajūta

[klarikafoolish]

Dažreiz dzīvē pietiek ar vienu vakaru, lai mainītu attieksmi pret visu nedēļu. Man tā notika otrdien, pēc tās sēdes, kas vilkās trīs stundas un beidzās ar vēl vairāk uzdevumiem nekā sākumā. Atceros, kā izeju no biroja, lietus lāses sit pa seju, tālrunis rādīs par 19:41, un prātā tikai viena doma – es taču neesmu robots. Vajag kaut ko tādu, kas atbrīvo, bet neprasa ceļu uz lidostu.

Mājās iemetu somu kaktā, uzvārīju kafiju un jau gribēju ieslēgt seriālu, bet pirksti paši aizķērās pie telefona. Pirms dažām dienām draugs ieteica pamēģināt kādu spēļu vietni, kam viņš pats uzticas. Viņš teica – tas nav par lielo naudu, bet par procesu. Es vienmēr biju skeptiska pret šādām lietām, tomēr tā vakarā, ar kafiju un duļķainu debesi aiz loga, kāpēc gan ne? Noliku sev limitu, kā saprātīgs cilvēks, un sāku ar pavisam nelielu summu.

Pirmās piecpadsmit minūtes likās ka pētu svešu planētu. Noteikumi, pogas, skaņas, automāti ar anime varoņiem un dārgakmeņiem. Es neko nesapratu, bet tas vairs netraucēja. Ieslēdzu kādu spēli ar augļiem – tādu klasiku, kas atgādina vecās spēļu zāles. Un tad pēkšņi, trešajā griezienā, ekrānā visi septiņi sāka mirgot. Es pat nepamanīju, kā sirds iekaisa. Summa, ko vinnēju, bija smieklīga, kā starp citu, bet tas tasiespaids – kad saproti, ka veiksme pagriezusies pret tevi – ir neaprakstāms. Es skaļi iesmējos, un manā tukšajā viesistabā tas izklausījās tik svešs un jautrs.

Tajā brīdī atcerējos drauga teikto par to, ka daži Latvijas spēlētāji meklē īpašu pieredzi. Viņš man reiz stāstīja par platformu, ko dēvē par casperbets in latvia. Jocīgi nosaukums, bet viņš teica, ka tur esot labas izmaksas un vispār jauka izvēle. Es toreiz nepievērsu uzmanību, un tagad, kad pirmā mazā uzvara man sagādāja tik lielu prieku, nolēmu pamēģināt tur nākamreiz. Nevis tāpēc, ka gribētu salasīt miljonus, bet tāpēc, ka šīs sajūtas, kad rozā bubulis uz ekrāna skatās uz tevi un smaida, ir savā veidā nomierinošas.

Vēl pirms stundas es bija nokaitusi vadītāja dēļ. Tagad es sēdēju ar auduma čībās un domāju, kā varētu izveidot nelielu budžetu izklaidei, tādu, kas nesagrautu maciņu, bet atnes mazas gaismas. Es neesmu tāda, kas visu mūžu dzīvo uz azarta pārkares. Bet šis vakars parādīja vienu lietu: dažreiz dzīvē vajag mazas, stulbas lietas, kas liek pasmaidīt bez iemesla. Es vēlreiz paskatījos uz savu bilanci, izņēmu laukā vinnētos dažus eiro, uzvārīju otro kafiju un nodomāju: “”Tas nav slikti.””

Tad es atcerējos, ka man vēl jāatbild uz elektrības rēķinu, bet kaut kā tas vairs nešķita tik briesmīgi. Nākamajā dienā darbā stāstīju kolēģei, kā es pavadīju vakaru. Viņa, dzirdot par manu pieredzi, pasmaidīja un atzinās, ka arī viņai reizēm patīk ļauties spēlei, bet vienmēr ievēro no malas, pirms vispār ienāk. Es sapratu, ka šī ir tā joma, kur katram savi likumi. Dažam noteikumi, dažam robežas. Es sev nospraudu vienu: tikai tik, cik es varu atļauties pazaudēt. Viss. Neko vairāk.

Vēlāk tajā pašā nedēļā es pamēģināju savus spēkus tur, par ko draugs bija stāstījis. Mmm, kā lai pasaka – tas bija kā atgriezties ciemos, kur tevi zina vārdā. Ne jau tā, ka tur pret mani izturētos īpaši, bet kaut kāda vienkārša saskarne un tādu spēļu pārpilnība, ka varēju izvēlēties pēc noskaņojuma. Dažos vakaros es izpētu jaunumus, citos – spēlēju tikai tos vecos labos slotus. Un zini, tagad es ticu, ka daudziem vietējiem spēlētājiem tieši šāda pieeja ļauj atslēgties no ikdienas. Nav nekas slikts, ja tā dara ar mēru.

Mana draudzene joko, ka esat kļuvusi atkarīga no džekpotiem, bet tā nav. Lielākais vinnests šajā mēnesī man bija vien pāris desmitu eiro. Bet tas nav par naudu. Tas ir par to mirkli, kad ekrānā parādās kaut kas negaidīts, un tu, pieaugusi sieviete ar darba vēstuli rokā, uz sekundi kļūsti par bērnu, kas gūst vārtus pagalmā. Man tas ir vairāk stāsts par to, ka mums visiem vajag mazas dzirksteles. Nezinu, varbūt citi tās atrod sportā vai ceļojumos, bet man šobrīt patīk neliela spēle uz laiku, ko esmu atlicinājusi tikai sev.

Es neieteikšu visiem bez izšķirības. Bet, ja tu jautā, kā es atpūšos pēc gara darba? Labprāt uzlikšu sev tasi tējas, ieslēgšu kādreiz vakara playlisti un atvēršu pāris spēles. Jā, es zinu, ka daudzi saka “”azarts ir slikti””, bet pieaugušais cilvēks pats drīkst lemt, kā izmantot savu brīvo laiku. Galvenais, lai prieka būtu vairāk nekā stresa. Un man šobrīd tā tiešām ir.

Nobeigumā vēl teikšu: ja nu pēkšņi kāds no jums arī vilcinās pamēģināt – sāciet ar mazumiņu. Nevis tāpēc, lai kaut ko pārbaudītu, bet tāpēc, lai saprastu, vai tas jums patīk. Dažreiz pat visneuzkrītošākā spēle var sagādāt lielu prieku, kas nav mērāms eiro. Un, ja vēlaties uzzināt, kur es pēdējoreiz atklāju jaunus automātus, tā bija vietne, ko man ieteica draugs. Ieskaties arī, varbūt atradīsi sev ko patīkamu. Tikai atceries – mērena bauda ir labākā bauda.

[Autore]

Post